Visual content article "Pārdzīvot pandēmiju Mehiko" for lsm.lv 2020

Tikai divas dienas pirms mana lidojuma Rīga aizvēra lidostu un reisu uz Latviju atcēla. Situācija Eiropā likās haotiska, tāpēc visprātīgākais tajā brīdī šķita palikt tur, kur esmu, tātad, Mehiko.

Pirmās nedēļas dzīve ritēja savu parasto ikdienas ritmu līdz brīdim, kad ar kovid iebiedētie iedzīvotāji arvien vairāk ieslēdzās savās mājās un uz ielām neizgāja. Pilsētas panorāma krasi mainījās - ļoti maz cilvēku uz ielām, restorāni un kafejnīcas gandrīz tukši, nerunājot par bāriem, un saasināta spriedze pilsētas gaisā. Pakāpeniski sabiedriskās telpas aizvēra durvis uz nezināmu laiku, līdz šai baltai dienai. Mehiko, kura mani ieintriģēja ar savu vibrējošo dzīvi, šajā dienā ir biedējoši sveša un aizvērta. Esot šajā izolācijā, tomēr brīžiem nožēloju savu lēmumu, kad iedomājos, cik ērti būtu tagad atrasties Latvijas lauku mājā, zaļu lauku un mežu ieskautai.

Līdz šim nepiedzīvots klusums pilsētas vidū, tikai neatpazīstama putna kliedzieni kaut kur tepat aiz stūra. Dzeltenā norobežojuma lenta apskauj parkus un pilsētas mazos un lielos laukumus un metro stacijas. Mehiko galvenais laukums, kas iespaido ar savu milzīgo izmēru, cilvēku neaizskarts un metāla žogā ieskauts, un šur tur novietotie policisti uzmet vienaldzīgu skatienu uz retu garāmgājēju.

Uz ielām reklāmu stendos spilgti sārtie saucieni "Paliec mājās!" un pamācības, kā pareizi mazgāt rokas. Tas viss vairākkārtēji un pārspīlēti atkārtojas uz māju sienām un durvīm, nožogojumiem un ielas pārdevēju stendiem.

Virzoties uz zaļajām ielām, kuras paslēptas eksotisko koku ēnās, aina atdzīvojas ar iedzīvotāju sportisko aktivitāti - skrien, brauc ar riteni, vingro vai vienkārši iet. Šodien skrien liels vairums, arī tie, kas iepriekš to nekad nav darījuši.

Kaut kur no tāluma tuvojas atkārtoti izkliegtie vārdi: "Paliec mājās. Paliec mājās…” Parādās policijas mašīna ar smagi apbruņotiem policistiem, kā no asa sižeta kinofilmas. Bailes kā skudras pārskrien manu ķermeni.

Sociālajos tīklos izplatās karsta ziņa par lielo saslimušo skaitu pilsētā un to, ka slimnīcas ir pārpildītas. Pievienota fotogrāfija ar slimnīcas ēku, kuras priekšā ziņa par to, ka brīvas gultasvietas vairs nav pieejamas.

Šur tur strādnieki baltos aizsargtērpos un maskās dezinficē trotuārus un soliņus, kas izskatās kā aina no zinātniskās fantastikas žanra.

Gandrīz visi bāri un restorāni ciet, jo ne īpašniekiem, ne darbiniekiem finansiālā atbalsta nav. Tomēr pāris izturīgie pārdod maltīti līdzņemšanai un piedāvā ēdiena piegādi par velti. Ērti brīžos, kad ēdiena gatavošanai nav iedvesmas.

Vēl arvien sabiedrības distancēšanās un sterilas vides uzturēšana ir šodienas ikdiena. Ceru, ka drīzā nākotnē atgriešanās Latvijā būs iespējama bez problēmām un situācija Meksikā uzlabosies. Līdz tam brīdim radītais apjukums un stress, un neziņa par nākotni pakāpeniski izgaist un jaunas idejas rodas.

Published 17 May 2020